13.09.2012
Paraolimpiskās spēles – neizmantota iespēja nedzirdīgajiem sportistiem
Čārlijs Svinborns, ārštata žurnālists Lielbritānijas laikrakstā „The Guardian” un portālā „BBC Online”, ir dzimis nedzirdīgu vecāku ģimenē un pats ir vājdzirdīgs. Viņš raksta par nedzirdīgo kultūru, gatavo scenārijus televīzijas un radio programmām. Viņš sacerējis arī lugas, kuras iestudētas zīmju valodā un ieguvušas vairākus apbalvojumus. Č. Svinborns ir arī nedzirdīgo ziņu mājaslapas „The Limping Chicken” („Klibais cālis” – angļu val.; http://limpingchicken.com/) redaktors.Piedāvājam iepazīties ar viņa komentāru par nedzirdīgajiem sportistiem Paraolimpiskajās spēlēs:
„[..] skatījos, kā Jevgēņijs Švecovs no Krievijas uzvar 400 metru skrējienā T36 medicīniskajā kategorijā, tik tikko pārspējot sportistu, kuru es atbalstīju – Lielbritānijas pārstāvi Polu Bleiku, kurš ierindojās otrajā vietā. Bet viss sarūgtinājums, kuru izjutu, pēkšņi pazuda, kad dažas sekundes pēc finiša līnijas šķērsošanas Švecovs paskatījās TV kamerā un zīmju valodā nodeva ziņu cilvēkiem, kas šo pārraidi skatījās viņa dzimtenē. 
Varbūt nelikšos lojāls (uzticīgs) savai dzimtenei, bet, ja es uzreiz būtu zinājis, ka Švecovs ir nedzirdīgs, es būtu atbalstījis viņu no paša sākuma. Ir nedzirdīgie sportisti, kuri piedalījušies Londonas 2012. gada olimpiskajās un paraolimpiskajās spēlēs, bet viņu ir maz. Lai viņi varētu piedalīties Paraolimpiskajās spēlēs, viņiem ir vajadzīga vēl kāda cita, atšķirīga invaliditāte. Šajā valstī (Lielbritānijā) nedzirdīgie sportisti jau pāris gadus bijuši „nabadzīgie brālēni” finansēšanas apjomu ziņā. Londonas 2012. gada olimpiskajām spēlēm kopā iztērēti aptuveni 11 miljardi mārciņu (9,58 miljardi latu), no tiem 9 miljardi ir valsts finansējums, bet 2 miljardus devusi spēļu Rīcībkomiteja (LOCOG), savukārt „UK Sport” (Lielbritānijas sporta organizācija – red.piez.) katru gadu tērē vairāk nekā 100 miljonu mārciņu olimpiskajiem un paraolimpiskajiem sporta veidiem un sportistiem.
Skatoties uz šīm summām, 42 tūkstoši mārciņu šķiet nieks, bet tieši tāds ir finansējums, kuru katru gadu no valsts saņem Lielbritānijas Nedzirdīgo sporta organizācija („UK Deaf Sport”). Bet šī summa tika atņemta 2008. gadā, kad toreizējais sporta ministrs Gerijs Satklifs apgalvoja, ka tas darīts, lai nodrošinātu Pekinas un Londonas spēļu dalībnieku finansēšanu. Tādējādi nedzirdīgo sportistu dalība Taipejas (Taivānā) Nedzirdīgo olimpiskajās spēlēs 2009. gadā tika pakļauta riskam. [..]Nedzirdīgo olimpiskās spēles (Deaflympics) nedzirdīgajiem sportistiem pirmoreiz norisinājās 1924. gadā. Tās izmantoja tādas tehnoloģijas, kas piemērotas nedzirdīgiem cilvēkiem (gaismas signālu starta šāviena vietā, tiesneša svilpes aizstāšanu ar karodziņu), kā arī zīmju valodu kā galveno saziņas metodi vairākumam sportistu un skatītāju. Svarīgākais ir tas, ka nedzirdīgo olimpiskās spēles vieno sportistus, kuriem ir līdzīgas komunikācijas barjeras, un tas nodrošina iespēju sacensties vienādā līmenī. [..]
Ir cerības, ka nākošajās 2015. un 2017. gada ziemas un vasaras nedzirdīgo olimpiādēs nedzirdīgo spēles būs atpakaļ. Bet uz lielās skatuves – Londonas olimpiskajās spēlēs nedzirdīgie ir vienīgi skatītāji. Kad tu redzi neredzīgo vai ratiņkrēslu lietotāju komandu panākumus sporta spēlēs, tad jāaizdomājas, kāpēc mēs nevaram vērot, piemēram, nedzirdīgo futbola un hokeja spēlētājus sacenšoties savā starpā. Nedzirdīgā futboliste Klēra Stanklifa stāstīja man: „Mēs Londonas spēlēs palaidām garām vairākas iespējas: spēļu norises vietas (stadioni, sporta zāles u.tml.) ir fantastiskas, skatītāju atbalsts Lielbritānijas sportistiem ir vairāk nekā lielisks, un tā mēs varētu parādīt nedzirdīgo sportu miljoniem cilvēku. Tas būtu mainījis cilvēku uztveri.”
Dažu nedzirdīgo (ar citu invaliditāti) sportistu panākumi Paraolimpiskajās spēlēs spilgti apliecina šo lielo neizmantoto iespēju. Laurentija Tana no Singapūras, pilnīgi nedzirdīgā jātniece, 2012. gada paraolimpiskajās spēlēs ieguva sudraba un bronzas medaļu. Viņai ir cerebrālā trieka. Cita sportiste parādīja, ka nedzirdība tomēr nav ņemta vērā šajās spēlēs. 
Britu sportiste Olīvija Brīna, kurai arī ir cerebrālā trieka un kura ieguva 5. vietu 100 m skrējienā T38 medicīniskajā grupā, lieto dzirdes aparātu. Viņa tomēr nedzirdēja, ka sacensību pirmajā kārtā tika nosvilpts pāragrs starts: kad pārējās dalībnieces apstājās, bet viņa turpināja sprintu līdz finiša līnijai. Par laimi, skrējiens tika pārcelts stundu vēlāk, un tas ļāva O. Brīnai atgūt spēkus pirms skriešanas vēlreiz. Grūti iedomāties, ka kaut kas tāds notiktu nedzirdīgo sportistu spēlēs, kurās organizatori būtu informēti par viņu vajadzībām.Pēdējo nedēļu laikā mēs esam redzējuši visas pasaules sportistu ar dažādu izcelsmi, spējām un invaliditāti triumfu. Cerēsim, ka tad, kad pienāks nākamās Paraolimpiskās spēles, būs vairāk sportistu, kas runās zīmju valodā, izmantos dzirdes aparātus un apbrīnojamo spēju lasīt no lūpām. Tad viņi šeit rakstīs vai stāstīs zīmju valodā paši savus neatvairāmos stāstus, ko vajadzētu uzzināt visai pasaulei.”
Savukārt nedzirdīgais britu aktieris un izpildītājs Deivids Bovers, kurš vislabāk zināms pēc lomas populārajā filmā „Četras kāzas un vienas bēres”, nosaucis Londonas paraolimpisko spēļu organizatorus par „gļēvuļiem” un „nenobriedušiem”, vainojot tos par necienīgu izturēšanos pret viņu Paraolimpisko spēļu apmeklējuma laikā.Pēc zirgu iejādes sacensību apmeklēšanas Grīnvičas parkā D. Bovers stāsta, ka brīvprātīgais viņu vajājis un kliedzis uz viņu: „Nedzirdīga cilvēka publiska vajāšana un kliegšana uz mani vairāku simtu skatītāju priekšā ir briesmīga un parāda galīgas informētības trūkumu par nedzirdīgiem cilvēkiem.”
Iemesls tam bija acīmredzams nepieciešamās informācijas trūkums nedzirdīgajiem apmeklētājiem par to, ka vajag uzvesties ļoti klusi. Pēc D. Bovera stāstītā, Grīnvičas parka ekrānos izskanējušai informācijai nebija ne subtitru, ne tulkojuma britu zīmju valodā, kas nozīmē, ka nedzirdīgie skatītāji nevarēja ievērot tās instrukcijas, kas sniegtas citā veidā dzirdīgiem skatītājiem.
Sagatavoja: laikraksts „Kopsolī”
