23.12.2020
Izrāde par mīlestību nedzirdīgās un dzirdīgā starpā
Šodien, 23. decembrī, pazīstamajam dzejniekam, māksliniekam
un kultūras darbiniekam Antonam Kūkojam apritētu 80 gadi. Godinot viņu, Ludzas
mākslas skola, tās draugi un biedrības “Teātris azotē” komanda atkārtoti izdod
A. Kūkoja dzejas grāmatu “Mīlesteiba – Lelais Līpu kolns” latgaliešu valodā.
Grāmatas formāts ir pieejams gandrīz visiem: klāt ir pievienoti dzejoļi Braila
rakstā (neredzīgajiem) un video ieraksts ar dzejas izrādi "Pa mīlesteibu
brīnūt, kuojis nasaļ" (latviski “Pa mīlestību brienot, kājas nesalst”) zīmju
valodā ar subtitriem latgaliešu valodā.
Dzejas izrādes scenārija autore un režisore ir Latvijas
Nedzirdīgo savienības biedre un kādreizējā Rīgas Raiņa vidusskolas pedagoģe Marika
Čerņavska (Antonova). Marika ir iestudējumu autore vairākām izrādēm, kurās
piedalās arī nedzirdīgie. Viņas izrādes redzētas gan Nedzirdīgo savienības
amatiermākslas festivālos, gan Nedzirdīgo dienas pasākumos.
Savā jaunākajā iestudējumā – dzejas izrādē - Marika piedāvā būt
lieciniekiem tam, kas notiek, kad satiekas divas atšķirīgas pasaules: dzirdīgā
un nedzirdīgā pasaule. Dzirdīgs vīrietis, kurš runā latgaliešu valodā, spēlē
ģitāru un dzied, satiek un iemīlas nedzirdīgā sievietē, kuru tēlo mūsu
vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa.
Ir saviļņojoši vērot, kā Jolanta skaistās, izteiksmīgās
kustībās un zīmēs rāda savas jūtas un vērojumus. Jauki un smieklīgi redzēt, kā
dzirdīgais vīrietis, ko tēlo aktieris Kristaps Rasims, cenšas izteikties
zīmju valodā, kas no malas izskatās nedaudz amizanti un neveikli. Bet izrādes
gaitā top skaidrs, ka mēģināt saprast otra valodu un pasauli kļūst aizvien
grūtāk un kaitinošāk. Nedzirdīgai sievietei latgaliešu valoda ir nesaprotama,
to grūti izrunāt. Tikpat grūti ir vīrietim runāt zīmju valodā.
Savā izrādē M. Čerņavska skatītājiem liek pārdomāt, kā
saprasties un pieņemt vienam otru, kā saprast sevi un nepazaudēt sevi citā,
atšķirīgā pasaulē? Kā nosargāt savu valodu, ja tajā esi viens? Kā būt kopā,
noturēties, vienam otru palaist vaļā un īstajā brīdī pieturēt vai celt?
Ir bauda vērot katru aktieru kustību un dabisko saspēli. Tā
ir izrāde, ko var saprast bez vārdiem un ko patiesi patīkami ir noskatīties arī
ekrānā. M. Čerņavskai, J. Znotiņai un K. Rasimam kopā ar horeogrāfi Arinu Buboviču,
videoinscenējuma režisioru Normundu Puci un filmētāju Māri Justu ar plašu
emociju gammu ir veiksmīgi izdevies attēlot pāra stāstu.
Dzejas grāmatu “Mīlesteiba – Lelīs Līpu kolns” un
video ierakstu varēs atrast arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas
Nedzirdīgo savienības reģionālajās biedrībās Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī,
Smiltenē, Valmierā, Ventspilī, Kuldīgā, Liepājā.
Turpinājumā
lasiet, ko “Kopsolī” pastāstīja izrādes režisore Marika un aktieri Jolanta un
Kristaps.
Intervija ar režisori un scenārija autori Mariku Čerņavsku
Kāpēc Tev bija svarīgi iestudēt
šāda veida izrādi?
Ierosinājums veidot izrādi, kas
balstīta A. Kūkoja dzejā, nāca no manas kolēģes Sandras Vorkales, Ludzas
mākslas skolas direktores. Šo skolu dibināja Kūkojs, kurš vēlāk skolas vadību
nodeva Sandras rokās. Viņa ir ļoti radošs un idejām bagāts cilvēks. Sandras
meita ir dzejnieka Kūkoja mazmeita, un ideja par dzejas kompozīciju bija tikai viena
no daudzajām Sandras idejām, kā uzturēt dzīvu dzejnieka piemiņu un aizvien to
aktualizēt. Jubilejas projekts kopumā ir ļoti apjomīgs, to atbalstīja Valsts
Kultūrkapitāla fonds, Latgales programma 2020 un neskaitāmi sponsori.
Uzstādījums “Kūkoja dzeja savienojumā
ar vīrieša un sievietes saspēli” nāca no Sandras. Viņa izteica domu, ka izrādes
centrā varētu būt jautājums, kā veidot attiecības, kā saprasties un sarunāties,
kad pirmā iemīlēšanās jūsma ir noplakusi un cilvēki saprot, ka patiesībā ir
ļoti atšķirīgi. Šī ideja man ļoti palīdzēja nonākt līdz stāstam par nedzirdīgas
sievietes un mūziķa – latgalieša mīlestību. Valodu, kultūru barjera un pat
audzināšanas, uzskatu vai temperamenta atšķirības ir nopietns šķērslis. Mani
interesē jautājums, vai mīlestība spēj šīm robežām kāpt pāri. Saprotot, ka
varēšu strādāt ar diviem pieredzējušiem un profesionāliem māksliniekiem,
uzdrošinājos šo tēmu šķetināt. Lomas, protams, ir veidotas atbilstoši aktieriem
– Kristaps ir latgalietis un lielisks mūziķis, Jolanta ir vājdzirdīga. Abi
pārstāv apdraudētu kultūras minoritāti. Izrādē Jolanta spēlē nedzirdīgu
sievieti, lai pastiprinātu problēmu – viņa mīļotā vīrieša radīto mūziku
nedzird.
Izveidotā izrāde sakrīt ar Tavu
sākotnējo ieceri, vai tomēr kaut kas tās tapšanas laikā mainījās?
Iecere auga un mainījās
tapšanas procesā. Sākumā mēs gribējām tikai desmit minūtes garu dzejas
kompozīciju. Pēc tam, kad sāku strādāt pie scenārija, sapratu, ka runa varētu
būt par 20 – 30 minūšu izrādi, stāstu par attiecībām, nevis tikai nelielu kompozīciju
bez noteikta sižeta. Scenārijs tapa ilgi. Vairākus mēnešus lasīju dzeju un
mēģināju to salikt dialogā, kurā būtu redzama attiecību attīstība no iemīlēšanās
stadijas līdz rutīnai, pārpratumiem, pārmetumiem, attiecību izjukšanai. Satura
attīstību vislabāk atklāj mainītais nosaukums. Sākotnējais izrādes nosaukums
bija “Dastuoj” – piestāj, apstājies, ar
to domājot divu cilvēku apstāšanos vienam otra tuvumā. Kad izrāde bija gatava,
skaidri jutu, ka šis nosaukums neder, jo fināla deja manās acīs ir simbols
attiecību skolai visa mūža garumā: pieņemt, paciest un panest, palaist,
pievilkt vienam otru un spēt arī smieties par sevi, par otru, par attiecību
veiksmēm un neveiksmēm. Un nepārstāt vienam otrā skatīties ar maigumu un
mīlestību. Tādēļ radījām jaunu nosaukumu - “Pa mīlesteibu brīnūt, kuojis nasaļ”.
Gluži kā Dieva pirksts satura
attīstībā bija trīs dziesmas, ko Kristaps bez iepriekšējas vienošanās
sakomponēja un prezentēja pirmajā mēģinājumā. Tās kā kulaks uz acs derēja trim
neskaidrām vietām sākotnējā scenārijā. Šādu Providences (augstākā Dieva
griba – KS) klātbūtni un atbalstu izjutu vairākkārt. Ir pārsteidzoši, ka mums ir izdevies darbu
pabeigt līdz galam, par spīti diviem COVID-19 viļņiem! Izrādi martā paspējām
iestudēt pēdējā nedēļā pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Vasarā, īsajā
brīvās darbības periodā, to izdevās kvalitatīvi nofilmēt. Tagad mums ir vismaz
samontēta filmas versija, jo spēlēt “dzīvajā” nedrīkst. Tieši pateicoties
filmai mēs jūtam, ka darbs tomēr ir padarīts un savu skatītāju sasniegs.
Kā izrādes veidošanā Tev
noderēja zīmju valodas zināšanas un iepriekšējā pieredze nedzirdīgo izglītošanā?
Bez šīs pieredzes nebūtu
izrādes. Visa mana skatuves pieredze ir veidojusies un izaugusi no mīlestības
pret nedzirdīgo kultūru – pret mīmisku izteiksmi bez vārdiem, pret zīmju
valodu. Nu jau daudz strādāju arī ar runas vārdu, bet visam, kas uz skatuves
darāms bez vārdiem, manos iestudējumos vienmēr ir liela nozīme. Šoreiz ideja
par dzejas izrādi sākās ar Jolantu kā sievietes tēlu. Mums atlika viņai atrast
partneri un izveidot stāstu.
Kā šī izrāde varētu mainīt
sabiedrības viedokli par zīmju valodu un nedzirdīgajiem?
Daļa skatītāju novērtēs to, ka
zīmju valoda ir plastiska, skaista, bagāta un emocionāli izteiksmīga, ka tai
var būt vieta uz skatuves. Manuprāt, aizspriedumi un bailes zūd personiskas
pieredzes ceļā. Ir jāpazīst un jāsarunājas ar nedzirdīgo, lai viņā ieraudzītu
tādu pašu cilvēku, lai nebaidītos no saskarsmes. Vai šādu pārmaiņu var paveikt
filma vai izrāde? Nezinu.
Izrādes, kurās izmantota zīmju
valoda, noteikti nav ikdiena, un arī citi dzirdīgie profesionāļi, kas bija
iesaistīti izrādes tapšanā, visticamāk, ar to saskārās pirmoreiz. Kāda bija
viņu sākotnēja reakcija un attieksme pret zīmju valodu, un vai tā mainījās?
Mūsu komanda bija lieliska gan
profesionālā, gan cilvēciskā plāksnē. Kristaps ir ļoti atvērts un sirsnīgs
cilvēks, bez tam viņš ar Jolantu bija jau saticies citā skatuves projektā. Viņā
nebija nekādu baiļu no komunikācijas. Robežu noārdīšanā un uzticēšanās
atmosfēras veidošanā lieliski palīdzēja horeogrāfe Arina Buboviča, kas aktierus
pirms radošā darba iesildīja ar fiziskiem vingrinājumiem. Man, vērojot Jolantu
un Kristapu darbā, radās sajūta, ka te sastopas divi mākslinieki, divi cilvēki,
un jautājums par nedzirdību nav būtisks. Līdzīgu pieredzi man ir stāstījuši
citi ārzemju mākslinieki, kas strādā tandēmā. Varbūt te no svara ir paša
nedzirdīgā mākslinieka pozīcija? Jolanta nav vājdzirdīga aktrise. Viņa ir
aktrise, kura, starp citu, ir vājdzirdīga. Jūtat atšķirību?
Protams, zīmju valoda bija
būtisks iedvesmas avots izrādē notiekošajam, un visi radošajā procesā
iesaistītie bija gatavi smelties no šī bagātā resursa, izmēģināt to. Arina centās
zīmes integrēt kustībā, bet Kristaps mēģināja uz skatuves runāt tā, lai būtu saprotams
nedzirdīgam cilvēkam. Tas nereti bija asprātīgi, smieklīgi un mīļi. Arī savā
dabiskajā ķermeņa valodā viņš iepludināja vairāk žestu.
Daži atklājumi par zīmju valodu
mūsu komandas biedriem bija tehniski: piemēram, filmējot nedrīkst novirzīt
kameru no Jolantas runāta teksta zīmēs, nedrīkst kamerai izvēlēties rakursu,
kurā zīme nav labi saprotama vai līdz galam redzama. Tas videoinscenējuma un montāžas
režisoram Normundam Pucim, tāpat operatoram Mārim Justam bija jaunums un
sākotnēji droši vien šķita kā ierobežojums.
Nereti, kad zīmju valoda tiek
izpildīta skaisti plastiski, tiek gaidīts, ka dzirdīgie par to būs sajūsmā un izteiks
apbrīnu. Šādu apbrīnas izpausmi es savā komandā nenovēroju. Par attieksmi pret
zīmju valodu es nevienu tik sīki neizjautāju, tomēr jutu, ka visiem ir ļoti
svarīgi, lai zīme ir ne tikai skaista, bet arī dabiska – lai tas, ka Jolantas
rokas “ierunājas”, izskatās organiski. Šī iemesla dēļ vienbalsīgi noraidījām melodeklamāciju.
Izrādes laikā Kristaps dzied trīs dziesmas, bet melodeklamāciju tajā nav. Sapratām,
ka nedzirdīgai sievietei nav dabiski dziedāt zīmēs, ja viņa mūziku nedzird. Arī
citās pozīcijās esam rīkojušies pēc principa “mazāk ir vairāk”, proti, daudz laika
ir atvēlēts ne tik daudz vārdiem, kā vienkāršam skatienam, pieskārienam.
Intervija ar aktrisi Jolantu Znotiņu
Izrādē ir parādītas
nedzirdīgas sievietes un dzirdīga vīrieša attiecības. Vai, Tavuprāt, šādas
attiecības būtu iespējamas arī dzīvē un vai tās būtu pilnvērtīgas?
Dzejas izrādē katrs runā savā minoritātes valodā. Viņš -
latgaliešu valodā, bet es latviešu zīmju valodā. Dzīvē, ja vēlas pilnvērtīgas
attiecības, abiem ir jāapgūst vienam otra valodu, citādi saziņa nebūs
pilnvērtīga. Ir vajadzīga liela motivācija un interese, lai iemācītos jaunu
valodu. Attiecības ir jākopj un tas prasa pacietību, savstarpēju sapratni un
toleranci. Bez strīdiem iztikt nevar. Manuprāt, šādas attiecības ir iespējamas
ļoti reti.
Tu esi
piedalījusies arī citās profesionālās izrādēs gan uz Dailes teātra skatuves,
gan festivālā “Homo Novus”. Ko uz šīs pieredzes fona Tev nozīmēja dalība
jaunajā izrādē un kā Tu varēji izmantot iepriekš gūto pieredzi?
Jaunā projektā vienmēr jūtos kā balta lapa, jo katrā izrādē
strādājam ar citu materiālu. Tāpēc skatuves darbā nekad nav rutīnas. Kad man
piedāvāja piedalīties dzejas izrādes filmā, biju ļoti priecīga, jo man jau
iepriekš bija kluss sapnis spēlēt dzejas izrādē ar laikmetīgās dejas
elementiem. Darbs ar dzeju man vienmēr ir bijis izaicinājums un eksperiments,
jo tulkot dzeju zīmju valodā parasti ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Man jau
ir bijusi pieredze strādāt ar dzeju zīmju valodā, un, ņemot to vērā, ar režisori
izvēlējāmies tos dzejas fragmentus, kurus var iztulkot un kuri ir zīmēm
pateicīgi, vizuāli interesanti.
Kā šī izrāde varētu
mainīt sabiedrības viedokli par zīmju valodu un nedzirdīgajiem?
Ceru, ka sabiedrība pieņems to, ka nedzirdīgajiem ir sava
kultūra, kuras pamatā ir zīmju valoda, kuru var integrēt arī dzirdīgo mākslas
kultūrā. Mēs esam sabiedrības daļa – minoritāte - tātad eksistējam un dzīvojam
kopā vai paralēli ar dzirdīgajiem, un mūs nedrīkst ignorēt, atstumt vai
izslēgt.
Intervija ar aktieri Kristapu Rasimu
Izrādē ir parādītas nedzirdīgas
sievietes un dzirdīga vīrieša attiecības. Vai, Jūsuprāt, šādas attiecības būtu
iespējamas arī dzīvē un vai tās būtu pilnvērtīgas?
Mēs katrs runājam savā valodā.
Jā, daudzi vārdi un zīmes ir līdzīgas un citiem saprotamas, bet tas nenozīmē,
ka tevi sapratīs visi. Pienāk brīdis, kad satiec kādu, kurš tevi saprot no
viena acu skatiena, žesta, sejas vaibsta. Un te nav svarīgi citi apstākļi, kā
tikai tas, vai jūs abi gribēsiet iepazīt un izzināt otra pasauli.
Ja es patiešām vēlētos būt kopā
ar šo cilvēku, manuprāt, zīmju valodas apgūšana man būtu tikai loģisks nākamais
solis.
Šādas attiecības pilnīgi noteikti
ir iespējamas, jo visam pāri ir cilvēciskās būtības valoda.
Vai Jums iepriekš ir bijusi
ikdienas vai profesionāla pieredze ar nedzirdīgajiem un zīmju valodu?
Esmu bijis daudz un dažādos
pasākumos, satiekot gan dzirdīgus, gan arī nedzirdīgus cilvēkus. Mana atziņa,
protams, ir tāda – ja cilvēkam ir dota dzirde, tas nenozīmē, ka viņš
klausīsies. Par to es reizēm pārliecinos, esot pasākuma vadītāja lomā.
Man prātā nāk kāzas, kuras vadīju.
Līgavaiņa vecāki bija nedzirdīgi. Iepazīstoties ar viņiem es sapratu, ka abi ir
fantastiski cilvēki. Pasākuma gaitā viens no viņu dēliem tulkoja zīmju valodā. Tovakar
es neredzēju nekādus šķēršļus, tikai to, kā viņi abi smējās kopā ar pārējiem.
Tas bija brīnišķīgs vakars!
Arī mana dēla klasesbiedra vecāki
ir nedzirdīgi. Ar viņiem ir izveidojies ļoti jauks kontakts.
Visbeidzot, mana iepazīšanās ar
Jolantu notika jau vairāk kā pirms pieciem gadiem Dailes teātra izrādē
“Sabojātie”. Šai izrādei es veidoju mūziku un skaņu celiņu. Jolanta darbojās kā
aktrise, un to viņa gan toreiz, gan tagad dara lieliski!
Vai šī izrāde ir mainījusi tavus
pieņēmumus vai viedokli par to?
Es esmu bezgala priecīgs un
gandarīts, ka man bija iespēja piedalīties tik lieliskā notikumā ar tik fantastisku
komandu. Godīgi sakot, mani jau sen nelika mierā doma un vēlme darboties šādā
projektā, kur starp verbālo valodu un zīmju valodu tiek vilkta vienādības zīme.
Mums katram ir dotas kādas
spējas, tāpat kā katram kādas spējas ir liegtas. Komunicējot ar jebkuru cilvēku
sanāk lielāka vai mazāka pielāgošanās. Šajā gadījumā tas nozīmē izrunāt vārdus skaidrāk
un raidīt tos uz konkrēto sarunu biedru. Bailes no nezināmā mums sasien rokas
un ierobežo mūsu prātu. Arī man sākumā bija mazliet bail par to, kāda būs
komunikācija. Bailes pazuda brīdī, kad atkal satiku Jolantu – viņa ir
brīnišķīga!
Ko es pēc šī projekta sapratu?
Komunicēt ar nedzirdīgu vai vājdzirdīgu cilvēku man ir daudz vienkāršāk, kā ar
cilvēku, kuram, piemēram, nav humora izjūtas.
Vairosim labo gan ar vārdiem, gan
ar zīmēm!
Teksts: Inese Immure
Foto: Māris
Justs